The deification of rulers in Hellenistic monarchies 356 BC – 30 BC

Aleksandrs Lielais sava karagājiena laikā iekaroja visu Persijas impēriju un daļu no rietumu Indijas, ar ko pasaules vēsturē palicis atmiņā kā viens no visu laiku izcilākajiem karavadoņiem un valdniekiem. Aleksandra karagājiena laikā vērojami vairāki notikumi, kuros nozīmīgs jautājums kļūst viņa deifikācija, kam pamatojums meklējams jau mītā par viņa piedzimšanas dievišķās dabas apstākļiem. Interesants aspekts vērojams paša Aleksandra attieksmē pret savu deifikāciju un mērķī, kāpēc viņš to arī izvirzijā Baktrijā 327. g. p . Kr. Pēc Aleksandra Lielā nāves un impērijas sadalīšanās katram hellēnistiskajam valdniekam tika veltīta kults. Valdnieku kults bija nozīmīga valdnieka sakrālās varas leģitimācijas izpausme. Hellēnisma monarhijās veids kā tika ieviests valdnieka kults lielā mērā bija atkarīgs no monarhijas, kur tas tika ieviests, un uz kāda kultūrālā pamata tā bāzējās.Alexander the Great in his campaign conquered all of the Persian empire and a part of Western India, with what he earned his place in history as one of the greatest military comanders and rulers. In the time of Alexander’s campaign we can see many events, in which an important question about his deification arises, for whom the bases are found in the myth about nature of Alexanders divine birth. Interesting point of view can be seen in Alexanders own attitude towards his deification and the purpose with what he invented it in Bactria 327. BC. After the death of Alexander the Great a ruler cult was devoted to every hellenistic monarch. Way the ruler cult was invented depended on the monarchy it was based in and it’s cultural foundation