Polycystic Ovarian Syndrome in Adolescents – Intergenerational, Genetic, Quality of Life and Binge Eating Aspects. Doctoral Thesis

Promocijas darbs izstrādāts Rīgas Stradiņa universitātē, Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā. Aizstāvēšana: Klīniskās medicīnas promocijas padomes atklātā sēdē 2022. gada 26. oktobrī 15:00 Dzirciema ielā 16, Hipokrāta auditorijā.Policistisko olnīcu sindroms (PCOS) ir visbiežākā endokrinopātija sievietēm, kas skar 4,8 % līdz 18,6 % reproduktīvā vecuma pārstāvju. 10–19 gadu vecumā PCOS sastopams 3,39–8,03 % pusaudžu. Diagnozes apstiprināšana pusaudžu vecumā ir sarežģīta, jo PCOS izpausmes līdzinās normālām pubertātes pazīmēm (piemēram, neregulārs menstruālais cikls, akne u. c.). 2018. gadā ir izdotas jaunas uz pierādījumiem balstītas vadlīnijas, kurās akcentēti diagnostiskie kritēriji tieši pusaudzēm – menstruāciju traucējumi un hiperandrogēnisms. Šīs vadlīnijas rekomendē arī atsevišķi izdalīt riska grupas pacientes – pusaudzes, kurām vēl nav apstiprināti abi diagnostiskie PCOS kritēriji un kuras jāturpina novērot. Šo slimību svarīgi diagnosticēt iespējami agrīni, lai savlaicīgi uzsāktu dzīvesveida korekcijas un, iespējams, arī ārstēšanu.PCOS ilgtermiņā palielina neauglības un 2. tipa cukura diabēta, sirds un asinsvadu sistēmas slimību, insulīna rezistenci (IR) un metaboliskā sindroma attīstības risku. Palielināta ķermeņa masa, kas sastopama 40–70 % pusaudžu ar PCOS, ievērojami palielina risku vēlākām hroniskām, neinfekciozām slimībām un uztur PCOS simptomātiku. PCOS un ar to saistītie simptomi samazina ar veselību saistīto dzīves kvalitāti (AVSDZK). Pacientēm ar PCOS biežāk sastopama negausīga ēšana. Visefektīvākā terapijas taktika ir dzīvesveida pārmaiņas, tādēļ īpaši svarīgi ir atpazīt pacientes ar paaugstinātu PCOS attīstības risku, agrīni noskaidrot viņu diagnozi un piedāvāt ārstēšanu, kas visvairāk atbilst konkrētās personas vajadzībām un uzlabo dzīves kvalitāti.Promocijas darba mērķis ir izpētīt starppaaudžu, ģenētiskos, dzīves kvalitātes un negausīgas ēšanas aspektus pusaudzēm ar PCOS.Pētījumam ir vairākas sadaļas. Lai novērtētu starppaaudžu saiti, I sadaļā tika iekļautas 57 pusaudzes ar PCOS un viņu mātes. Šajā sadaļā tika pētīta pacienšu ar PCOS un viņu māšu klīnisko pazīmju saistība. II sadaļā papildus PCOS pacientēm iekļautas arī veselas pusaudzes un riska grupas pacientes. Biežāko hipotalāma-hipofīzes-olnīcu (HHO) ass darbībā iesaistīto olbaltumvielu kodējošo gēnu (FSHR, ESR2, LHCGR, GNRHR) variāciju loma PCOS attīstībā un saistībā ar PCOS klīnisko ainu tika pētīta, iekļaujot 63 pusaudzes ar PCOS diagnozi, 67 veselas kontroles grupas pārstāves un 22 riska grupas pacientes. CYP21A2 gēna variāciju loma PCOS attīstībā un klīniskajā fenotipā tika noteikta 55 PCOS pacientēm, 49 kontroles grupas pārstāvēm un 23 riska grupas pacientēm. Savukārt AVSDZK komponenti, negausīga ēšana un faktori, kas ietekmē kopējo AVSDZK, tika analizēti 63 PCOS pacientēm un 66 kontroles grupas pārstāvēm.Pētījuma rezultātos tika konstatēts, ka pusaudzēm ar PCOS saistītos klīniskos simptomus nav iespējams prognozēt, balstoties uz viņu māšu PCOS simptomiem. Netika pierādīta dzimumhormonu darbībā iesaistīto olbaltumvielu kodējošo gēnu variāciju loma PCOS attīstībā, tomēr tika konstatēts, ka atsevišķu gēnu variāciju (ESR2 rs4986938 un LHCGR rs2293275) retāk sastopamo alēļu nesējām homozigotiskā stāvoklī bija augstāks kopējā testosterona līmenis asinīs nekā pacientēm, kuras nebija šo alēļu nesējas. Būtiskākie komponenti, kas ietekmēja AVSDZK pusaudzēm ar PCOS, bija PCOS diagnoze pati par sevi, negausīgas ēšanas izteiktības pakāpe un ķermeņa masas indeksa procentile. Vienlaikus visvairāk AVSDZK ietekmēja raizes par ķermeņa apmatojumu un ķermeņa masu. Netika konstatētas atšķirības negausīgas ēšanas biežumā starp PCOS pacientēm un kontroles grupas pārstāvēm.Veicot šo pētījumu, netika atklāta saistība starp māšu PCOS diagnozi vai ar to saistītajiem simptomiem un pusaudžu ar PCOS fenotipu. Konstatēta atsevišķu alēļu saistība ar PCOS klīnisko ainu. Labāk izprasti AVSDZK komponenti, kurus visvairāk ietekmē PCOS un kuriem jāpievērš īpaša uzmanība klīniskajā praksē. Nepieciešami turpmāki pētījumi lielākā izlasē, kā arī longitudināli dati par šo dalībnieku kopu, kas sniegtu precīzāku ieskatu par slimības attīstību vēlākā vecumā