MRI un scintigrāfijas loma sakroileīta izvērtēšanā pacientiem ar juvenīlu idiopātisku artrītu.

PediatrijaVeselības aprūpePediatricsHealth CareJuvenīls idiopātisks artrīts ir visbiežāk sastopamā bērnu reimatoloģiskā slimība, kas raksturojas primāri ar dažādu locītavu iekaisumu, ieskaitot sakroileālās locītavas. Saskaņā ar 2019. gada Amerikas Reimatoloģijas koledžas vadlīnijām pacientiem ar aktīvu sakroileītu jābūt īpašam terapijas plānam. Tomēr sakroileīta diagnosticēšana ir sarežģīta, jo sāpes muguras lejasdaļā, kas ir galvenais sakroileīta simptoms, bērniem ir sastopamas retāk nekā pieaugušajiem vai var paradīties novēloti. Tāpēc ārsti arvien vairāk paļaujas uz radioloģisko izmeklēšanu, lai vizualizētu iekaisuma pazīmes sakroileālās locītavās. Magnētiskās rezonanses izmeklēšana ir izvēles metode sakroileīta novērtēšanai, kamēr scintigrāfiju bieži kritizē ierobežotas diagnostiskās vērtības un radiācijas ekspozīcijas dēļ. Šī pētījuma mērķis bija salīdzināt MRI un scintigrāfijas izmantošanas biežumu sakroileīta diagnostikai laika posmā no 2014. līdz 2018. gadam, izvērtēt radioloģisko izmeklējumu slēdzienus, kā arī pārskatīt tos kopā ar sertificētu radiologu un salīdzināt ar sākotnējiem slēdzeniem. Rezultāti bija sekojoši. Scintigrāfiju visbiežāk izmantoja 2015. gadā (n=7) un tikai vienu reizi 2018. gadā. Savukārt MR 2018. gadā, salīdzinot ar 2014. gadu, tika izmantota divas reizes biežāk. No 82 pacientiem ar JIA un aizdomām par sakroileītu, tas tika izslēgts 29% un apstiprināts 64% pacientiem. MR bija visbiežāk izmantotā diagnozes apstiprināšanas metode, kas apstiprināja sakroileītu 77% pacientiem. Salīdzinājumam - scintigrāfija apstiprināja iekaisumu tikai 13% pacientu, pārējiem 9% tika izmantotas abas metodes. Visbiežākās ar MRI atklātās iekaisuma pazīmes bija patoloģiska kontrastvielas uzkrāšanās (56%), kaulu smadzeņu tūska (29%) un erozijas (26%). Hroniska iekaisuma pazīmes - skleroze un locītavu spraugas sašaurinājums - bija retāk sastopamas (18% un 15%), izsvīdums un taukaudu deģenerācija konstatēta tikai atsevišķos gadījumos (12% un 10%). Tikai 11 pacientiem tika veikta gan MR, gan scintigrāfija un rezultāti bija pretrunīgi 45% (n = 5) gadījumu, taču šī atšķirība nebija statistiski nozīmīga (McNemar tests, p=0.063). Pēc rezultātu pārskatīšanas radiologu viedokļi bija pretrunīgi 38% (n=24) gadījumu attiecībā uz MRI slēdzeniem un 36% (n=4) gadījumu attiecībā uz scintigrāfijas slēdzeniem. Tomēr neviena no minētajām atšķirībām nebija statistiski nozīmīga (McNemar tests attiecīgi p=0,424 un p=0,625). 5 gadu laikā ir palielinājies MR lietošanas biežums sakroileīta diagnosticēšanai, savukārt scintigrāfijas izmantošana ir ievērojami samazinājusies. MRI un scintigrāfijas rezultāti tiem pašiem pacientiem, kā arī abu izmeklējumu rezultāti pirms un pēc pārskatīšanas būtiski neatšķīrās. Abu metožu rezultāti pēc pārskatīšanas nebija būtiskā pretrunā ar sākotnējiem slēdzieniem.Juvenile idiopathic arthritis is the most common childhood rheumatologic disorder characterized primarily by inflammation that can affect multiple and diverse joints, including the sacroiliac joints. According to the 2019 American College of Rheumatology Guidelines, the therapeutic approach should be different in patients with active sacroiliitis. However, diagnosing sacroiliitis is challenging as lower back pain, the main symptom of sacroiliitis, is less common in children compared to adults or can be a late characteristic. Therefore, clinicians are increasingly relying on radiological examination to visualize signs of inflammation in the sacroiliac joints. Magnetic resonance imaging is a preferred method for the evaluation of sacroiliitis, while bone scintigraphy is often criticized due to the limited diagnostic value and radiation exposure. The aim of this study was to compare the frequency of MRI and scintigraphy use for sacroiliitis diagnostics during the period of 2014 to 2018, to evaluate the findings of radiological examinations, as well as to revise them together with a certified radiologist and to compare to the initial inference. The results were as follows. Scintigraphy was used most frequently in 2015 (n=7) and only once in 2018. MRI in turn was used twice more often in 2018 compared to 2014. Of 82 patients with JIA, who were suspected of having sacroiliitis, it was excluded in 29% and confirmed 64% patients. Magnetic resonance imaging was the most frequently used method for diagnosis confirmation, it confirmed sacroiliitis in 77% of patients. For comparison, scintigraphy only confirmed inflammation in 13% patients, both methods were used for the remaining 9%. The most frequent finding revealed by MRI was abnormal contrast enhancement (56%), followed by bone marrow oedema (29%) and erosions (26%). Signs of chronic inflammation, sclerosis and joint space narrowing, were less common (18% and 15%), while effusion and degeneration of adipose tissue were found only in several cases (12% and 10%). Only 11 patients had MRI and scintigraphy, and the results were contradictory in 45% of the patients (n=5), but this difference was not statistically significant (McNemar’s test, p=0.063). After revision of results, radiologists’ opinions were contradictory in 38% (n=24) of MRI inference and or 36% (n=4) of scintigraphy inference. However, none of the differences mentioned were statistically significant (McNemar’s test p=0.424 and p=0.625, respectively). The frequency of use for the diagnosis of sacroiliitis has increased over 5 years, while the use of scintigraphy has notably decreased. The results of the MRI and scintigraphy findings in the same patients, as the well as results of both examinations before and after revision, were not significantly different. The results of both methods after the revision were not significantly contradictory to the initial findings