Legal aspects of separate custody and communication arrangements in cross - border matters

Bērna aizgādība sevī ietver tiesību un pienākumu kopumu vecākiem, kas rodas brīdī, kad vecāki ar juridisku aktu par tādiem kļūst. Bērna aprūpe, kas ir no aizgādības tiesībām iztrietošais pamatpienākums, ir atkarīga no vecāku pieņemtajiem lēmumiem dažādās jomās un ar atšķirīgu svarīguma pakāpi. Abi vecāki, realizējot bērna aizgādības tiesības, ir tiesīgi šos lēmumus pieņemt, jo abiem ir līdzvērtīgs aizgādības tiesību apjoms. Šo lēmumu pieņemšana – izglītības iestādes izvēle, ģimenes ārsta vai ārstniecības procesa bērnam izvēle, ceļošanas iespējas, u.c., ir nemanāms process, kamēr vecāku starpā valda vienprātība. Pieņemot šos lēmumus, vairums gadījumos bērna intereses pārstāv viens vecāks, savukārt otrs ar konkludīvām darbībām piekrīt pirmajam. Taču pastāv situācijas, kur vecākiem ir atšķirīgs viedoklis par izvēlēm, kas saistītas ar bērna aprūpi, līdz ar to valsts pienākums ir piedāvāt tādu risinājumu, kur vecāki, saglabājot bērna tiesības būt abu vecāku aizgādībā, var nonākt pie situācijas normalizēšanas. Minēto jautājumu risināšana ir aktuāla gan nacionālā līmenī, gan Eiropas savienības ietvaros, gan arī attiecībās ar valstīm, kas nav Eiropas savienībā. Starptautiskajos tiesību aktos ir deklarēts, ka bērna intereses ir prioritāras visos ar bērnu saistītos jautājumos. Kaut arī bērna intereses pamatā ir līdzīgas, pārrobežu lietu situācijas regulējums visās situācijās nav vienots. Tas ir atkarīgs gan no vecāku aizgādības tiesību savstarpējā regulējuma un formas, gan arī no pārrobežu situācijā iesaistīto valstu savstarpējā attiecību noregulējuma vai tā neesamības, no nacionālajām tiesību normām, kā arī paredz risku bērnam būt prettiesiski parvietotam vai norobežotam no vecāka, ar kuru viņu saista ģimeniskas attiecības. Šajā darbā ir pētīti gan nacionālie, gan starptautiskie tiesību akti, kuriem ir nozīme aizgādības jautājumos, kā arī apskatītas bērna intereses atsevišķas aizgādības un saskarsmes tiesību kontekstā pārrobežu lietās.Custody of a child includes a set of rights and obligations for the parents that arise when the parents become such by legal act. Childcare, which is the primary responsibility arising from custody, depends on the decisions made by the parents in different areas and with different degrees of importance. Both parents are entitled to make these decisions when exercising custody of the child, as both have an equal amount of custody. Making these decisions - the choice of educational institution, the choice of a family doctor or treatment process for the child, travel opportunities, etc. - is an invisible process as long as there is a consensus between the parents. In most cases, one parent represents the best interests of the child in making these decisions, while the other agrees to the former by tacit action. However, there are situations where parents have different views on the choices related to childcare, so the state has an obligation to offer a solution where the parents, while preserving the child's right to have custody of both parents, can come to normalization. Addressing these issues is relevant at the national level and within the European Union, as well as in relations with non-Europian Union countries. International law states that the best interests of the child shall be a primary consideration in all matters relating to the child. Although the best interests of the child are fundamentally similar, the regulation of cross-border situations is not uniform in all situations. It depends both on the mutual regulation and form of parental custody and on the settlement or non-settlement of relations between countries involved in a cross-border situation, on national law, and on the risk of the child being wrongfully removed or separated from the parent with whom he has family responsibilities. This work examines both national and international law relevant to custody issues, as well as the best interests of the child in the context of individual custody and access rights in cross-border cases