Tear Film Osmolarity of the Eye after Cataract Surgery. Summary of the Doctoral Thesis

Promocijas darbs izstrādāts Rīgas Stradiņa universitātē, Latvijā. Aizstāvēšana: Klīniskās medicīnas promocijas padomes atklātā sēdē 2021. gada 1. decembrī plkst.13.00 tiešsaistes platformā Zoom.Oftalmoloģijā pēdējos gados arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta acs virsmai un ar to saistītajām slimībām, kā, piemēram, sausās acs sindromam. Acs virsmas homeostāzes izmaiņas rezultējas ar tādiem simptomiem kā acu graušana, dedzināšana, nieze, svešķermeņa sajūta, pastiprināta asarošana, nepatika pret spilgtu gaismu, pastāvīgs acu apsārtums un nogurums. Nereti šie simptomi īpaši saasinās agrīnajā pēcoperācijas periodā pēc kataraktas ķirurģijas. Lai arī minimāli invazīva manipulācija, kā jebkura ķirurģija, arī kataraktas operācija ir traumatiska cilvēka audiem un izjauc acs virsmas homeostāzi. Šī iemesla dēļ ir novērojamas situācijas, kad galvenais mērķis – redzes asuma uzlabošanās – ir sasniegts, tomēr pacients tik un tā nav apmierināts ar rezultātu un sūdzas par subjektīvu diskomforta sajūtu operētajā acī. Acs asaru plēvītes osmolaritāte ir viens no galvenajiem acs virsmas veselības rādītājiem, un, lai arī ir veikti vairāki pētījumi, joprojām aktuāls ir jautājums par izmaiņām, kas to skar pēcoperācijas periodā. Šis pētījums tika veikts ar mērķi noskaidrot, kā izmainās acs asaru plēvītes osmolaritāte agrīnajā pēcoperācijas periodā pēc kataraktas ķirurģijas. Darba mērķis. Šī pētījuma mērķis bija noskaidrot, kā mainās acs asaru plēvītes osmolaritāte pēc kataraktas operācijas pacientiem ar veselu acs virsmu. Darba metodes. Mērķa izpildei tika izveidota pētījuma grupa, kas ietvēra pacientus, kuri brīvprātīgi vēlējās piedalīties pētījumā un kuriem tika veikta plānveida kataraktas operācija. Šiem pacientiem nebija sūdzības, kas raksturīgas sausās acs sindromam: acu graušana, dedzināšana, nieze, svešķermeņa sajūta, pastiprināta asarošana, nepatika pret spilgtu gaismu, pastāvīgs acu apsārtums un nogurums. Lai pilnībā atbilstu kritērijam ‘vesela acs virsma’, pētījuma grupas pacientiem tika izslēgtas slimības vai blakus faktori, kas maina acs asaru plēvītes osmolaritāti: cukura diabēts, kontaktlēcu nēsāšana, pseidoeksfoliācijas sindroms, konjunktīvas spārnveida plēve, regulāra acu pilienu lietošana. Kontroles grupā kā nemainīgs raksturlielums tika iekļauta to pašu pacientu acs, kurai netika veikta operācija. Šis prospektīvais pētījums tika veikts Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā, Oftalmoloģijas klīnikā. Visas kataraktas operācijas veica viens un tas pats ķirurgs plānveida kataraktas rindas pacientiem. Asaru plēvītes osmolaritāte tika noteikta ar TearLab Osmolarity System iekārtu (TearLab Corporation, San Diego, CA, the USA) pirms kataraktas operācijas, nākamajā rītā, vienu nedēļu un vienu mēnesi pēc operācijas. Darba rezultāti. Pirms operācijas asaru osmolaritātes vidējie mērījumi grupu starpā statistiski ticami neatšķīrās – 296,87 mOsm/L pētījuma un 297,27 mOsm/L kontroles grupā (p = 0,84). Pēc operācijas tika novērotas statistiski ticamas izmaiņas asaru osmolaritātes mērījumos pētījuma grupā (p < 0,001), savukārt osmolaritātes izmaiņas dinamikā neoperētajā acī netika novērotas (p = 0,86). Veicot mērījumus, tika novērotas izteiktas osmolaritātes izmaiņas pēcoperācijas rītā, asarām kļūstot hipoosmolārām (< 275 mOsm/L). Nedēļu pēc operācijas rezultātiem tika novērota tendence palielināties, asarām kļūstot hiperosmolārām (312,64 mOsm/L). Mēnesi pēc operācijas acs asaru plēvītes osmolaritātes mērījumi atgriezās pirms operācijas līmenī un vairs statistiski ticami neatšķīrās grupu starpā – pētījuma grupā 297,87 mOsm/L un kontroles grupā 298 mOsm/L (p = 0,66). Secinājumi. Iegūtie dati ļauj detalizētāk izprast izmaiņas acs virsmas homeostāzē agrīnajā kataraktas pēcoperācijas periodā. Rezultāti liecina, ka asaru osmolaritāte mainās pēc operācijas un atšķiras no neoperētās acs mērījumiem. Asaru osmolaritāte mēneša laikā atgriežas pirms operācijas uzrādīto rezultātu līmenī un vairs neatšķiras no neoperētās acs mērījumiem