Pēciekaisuma hiperpigmentācija - dažādu ārstēšanas metožu drošības un efektivitātes salīdzinājums

MedicīnaVeselības aprūpeMedicineHealth CareAbstrakts Priekšvēsture: Pēciekaisuma hiperpigmentācija (PIH) ir izplatīta, bieži sociāli satraucoša ādas slimība, kas var būt diezgan apgrūtinoša, īpaši krāsainiem cilvēkiem (Fitzpatrick IV–VI ādas tips), kuriem ir vairāk melanīna. PIH būtiski ietekmē cilvēka dzīves kvalitāti un negatīvi ietekmē sevis uztveri un sociālo/emocionālo darbību. PIH skartā āda kļūst dzeltenbrūnā, brūnā vai purpursarkanā krāsā. Lai gan ir pieejamas daudzas ārstēšanas iespējas, PIH ārstēšana joprojām ir diezgan sarežģīta. Tāpēc ir svarīgi izprast tās ārstēšanas metodes. Mūsdienās daudzas procesuālās ārstēšanas metodes ir kļuvušas populāras PIH ārstēšanā, taču tām joprojām ir augsts hiperpigmentācijas saasināšanās risks. No otras puses, lokālas ārstēšanas metodes, īpaši hidrohinons un retinoīdi, tiek uzskatītas par PIH zelta standarta ārstēšanu, taču ar lokālu ārstēšanu saistītās blakusparādības var būt nelabvēlīgas. Šķiet, ka ļoti svarīgi ir pārskatīt PIH ārstēšanas svarīgākos aspektus, piemēram, to drošību un efektivitāti. Mērķi: šī literatūras apskata mērķi ir - 1) pārskatīt pēciekaisuma hiperpigmentācijas patoģenēzi, 2) pārskatīt lokālo ārstēšanas drošību un efektivitāti, 3) pārskatīt procesuālo terapiju drošību un efektivitāti, 4) kombinētās ārstēšanas metodes. 5) pārskatīt PIH profilakses metodes. Metodes un materiāli: Šis darbs ietver datu analīzi no dažādiem pētījumiem un literatūras apskata materiāliem no PubMed, Medline un Amerikas Dermatoloģijas akadēmijas žurnāla. Tas galvenokārt koncentrējas uz jaunāko literatūru, t.i., 5 gadi - 2016-2021, tomēr ir dažas publikācijas, kas datētas ar 1990.-2015. gadu, savukārt viens raksts ir no 1965. Secinājums: lokāla ārstēšana, piemēram, hidrohinona vai retinoīdu monoterapija, ir uzrādījusi lielu PIH samazināšanos, taču tai nepieciešama ilgstoša terapija, un pat terapeitiskās koncentrācijas izraisa nevēlamas sekas, piemēram, kairinājumu, niezi, dedzināšanu / dedzināšanu, ochronozi, tāpēc zemas hidrohinona koncentrācijas kombinēta terapija, Ir pierādīts, ka retinoīdi un fluocinalona acetonīds ir saistīti ar blakusparādību samazināšanos, un tie ir devuši efektīvāku ārstēšanu. Pēdējā laikā ir novērots, ka q-pārslēgtie lāzeri, frakcionētie lāzeri un pikosekundes lāzeri ievērojami samazina PIH pacientiem, taču tie var vēl vairāk saasināt PIH, un tāpēc tie jāizmanto ar zemu plūduma līmeni un piesardzīgi. Līdzīgi glikolskābes pīlingi un salicilskābes pīlingi kopā ar lokālu ārstēšanu uzrādīja lieliskus rezultātus, taču tie jāveic zemā koncentrācijā, jo tie var pasliktināt PIH un izraisīt kairinājumu. Plaša spektra sauļošanās līdzeklis ir ļoti ieteicams PIH ārstēšanā neatkarīgi no tā, vai ārstēšana ir procedūrāla, lokāla vai vispār netiek ārstēta. Labus rezultātus var sasniegt ar pareizu pacienta anamnēzi, smaguma novērtējumu un pareizu ārstēšanas izvēli ar atbilstošu zemāko iespējamo koncentrāciju un jāpatur prātā nevēlamās sekas.Abstract Background: Post-inflammatory hyperpigmentation (PIH) is common, often socially distressing skin condition that can be quite bothersome especially in people of color (Fitzpatrick IV-VI skin type), who have more melanin. PIH imposes a profound impact on a person’s quality of life and negatively impacts self-perceptions and social/emotional functioning. The PIH affected skin turns tan, brown or purple in color. Although, there are many treatment options available, treating PIH still remains quite challenging. Therefore, understanding its treatment modalities is essential. Nowadays, many procedural treatments have become popular in treating PIH, however they still possess a high risk of further exacerbating the hyperpigmentation. On the other hand, topical treatments especially hydroquinone and retinoids are considered the gold standard treatment for PIH, but side effects associated with topical treatments can be adverse. A review of the most important aspects of PIH treatment such as their safety and efficacy seems crucial. Objectives: The objectives of this literature review are – 1) to review the pathogenesis of post-inflammatory hyperpigmentation, 2) to review the safety and efficacy of topical treatments, 3) to review safety and efficacy of procedural therapies, 4) combination treatments and 5) to review the preventive methods for PIH. Methods and materials: This work includes data analysis from various research and literature review material from PubMed, Medline and Journal of the American Academy of Dermatology. It primarily focuses on the recent literature i.e., 5 years - 2016-2021, however there are some publications that date back to 1990-2015, while one article is from 1965 Conclusion: Topical treatment such as hydroquinone or retinoid monotherapy has shown great reduction in PIH but it requires long term therapy and even therapeutic concentrations cause adverse affects like irritation, itching, burning/stinging, ochronosis, therefore, combination therapy of low concentrations of hydroquinone, retinoids and fluocinalone acetonide has been proved to be related with decrease side-effects and resulted in more efficacious treatment. In recent times, q-switched lasers, fractional lasers and picosecond lasers have been observed to reduce PIH markedly in patients but they can further exacerbate PIH and hence should be used at low-fluence and with caution. Similarly, glycolic acid peels and salicylic peels when combined with topical treatment showed great results but should be performed under low concentrations as they can worsen the PIH and cause irritation. Broad-spectrum sunscreen is highly recommended in PIH treatment irrespective of the treatment being procedural, topical, or no treatment at all. Good results can be achieved with proper patient history, severity assessment and right treatment choice with adequate lowest possible concentration and adverse effects should be kept in mind