Pēdas locītavas laterālās saites novērtēšana un ārstēšanas metodes

MedicīnaVeselības aprūpeMedicineHealth CarePriekšvēsture: Kā jau zināms, potītes laterālo saišu traumas (sastiepumi / plīsumi) ir starp visbiežāk sastopamajām ar sportu saistītajām traumām. Šīs traumas sastāda lielākajā daļā gadījumu rodas priekšējā talofibulārās saites (ATFL) bojājuma dēļ vai kalcanofibulārās saites (CFL) bojājuma gadījumā. Kaut ari šī trauma pieder pie relatīvu vieglām traumām, nepietiekama/nepareiza ārstēšana un rehabilitācija var izraisīt paliekošus simptomus lielai daļai pacientu, laika periodā no sešām nedēļām līdz pat astoņpadsmit mēnešiem. Mērķi: Šīs analīzes mērķis ir novērtēt pašreizējās metodes un stratēģijas, kas plaši tiek pielietotas potītes laterālo saišu traumu ārstēšanai un rehabilitacijai, izpētot to ārstēšanas efektivitāti un to variācijas saistībā ar traumu mehānismiem un traumas smagumu. Metode: Izmantojot plašus analītiskās literatūras klāstu, pētot internetā pieejamās datu bāzes, ortopēdiskās publikācijas, ar ortopēdiju saistītos zinātniskos rakstus, kā arī apkopojot plašu grāmatu un e-grāmatu spektru. Šajā darbā informācija galvenokārt iegūta no uzticamām datu bāzēm, kā - PubMed reģistra, NCBI un UpToDate, kas definē, plašus pētījumus, ārstēšanas metodes un rehabilitācijas iespējas, kas noved pie skaidra secinājuma par metodēm, kas pielietojamas potītes laterālo saišu traumu ārstēšanai/rehabilitācijai potītes kompleksā. Rezultāts: Balstoties uz izanalizēti literatūras klāstu, publikācijām un pētījumiem, agrīna un efektīva sākotnējā ārstēšana ar atbilstošu sāpju kontroli, ierobežotu imobilizāciju, agrīnu atgriešanos pie pilna svara nešanas un pilnu kustību amplitūdu- visefektīvākā terapija ir mērķtiecīga fizikālā terapija ar mērķi novērst zemas pakāpes sastiepumus un atkārtotu traumu iespējamību. Ķirurģiskā laterālo saišu rekonstrukcija ir visefektīvākā pacientiem ar augstas pakāpes sastiepumiem, kas izjūt nestabilitāti un disfunkciju, par spīti fizikālai terapijai. Sportistiem ar potītes sastiepumu vēsturi, profilaktiski potīti nepieciešams nostiprināt vai izmantot teipošanas metodi, lai mazinātu atkārtotas traumas risku un uzlabotu potītes veiktspēju un funkcionalitāti. Secinājums: Visām pašreizējām ārstēšanas metodēm ir zināmi nopelni, tā kā tās visas noved pie pozitīviem pēc ārstēšanas rezultātiem. Ārstēšanas metožu iedarbība un efektivitāte ir atšķirīga, atkarībā no konkrētā ievainojuma tipa un indivīda, kurš guvis minēto traumu, šie fakti jāņem vērā, izlemjot ārstēšanas un rehabilitācijas metodi.Background: Lateral ligaments of the ankle injuries (sprains/tears) are known to be among the most common sports-related injuries. These injuries account for a significant amount of all sports-related injuries with almost all of lateral ligament of the ankle injuries arising due to damage of the Anterior talofibular ligament (ATFL) or Calcaneofibular ligament (CFL). Although relatively benign injuries, inadequate treatment and rehabilitation can lead to residual symptoms in many patients after 6 weeks to 18 months. Aims: The aim of this analysis is to evaluate the methods and strategies currently in use to treat injuries to the lateral ligaments of the ankle by exploring their effectiveness and variations of treatment in connection with trauma mechanisms and injury severity. Method: Using an analytical literature review study and researching a wide spectrum of internet databases, orthopaedic journals, articles, books, and e-books mainly from PubMed registry, NCBI and UpToDate which define, outline, evaluate and discuss the topic and enable the drawing of a well-reasoned conclusion about the methods in use to treat injuries of the lateral ligaments of the ankle complex. Results: Based on the literature reviewed, early and efficient initial treatment with supportive pain control, limited immobilization, early return to weight bearing and range of motion, and directed physical therapy is most effective in treatment of minor grade sprains and for preventing recurrent injury. Surgical reconstruction of the lateral ligaments is most effective for patients with high grade sprains, continued instability, and dysfunction despite physical therapy. Athletes with a history of an ankle sprain should be prophylactically braced or tapped to reduce risk of recurrent injury and improve performance and functionality Conclusion: The current methods of treatment all have merit as they all show positive post treatment results. The effectiveness and efficiency of treatment varies depending on the specific injury and the individual who sustained the injury, these must be considered when deciding on the treatment method