Ārstniecības personu tiesību raksturojums nepilngadīgo pacientu ārstēšanas procesā (Kopsavilkums)

Nowadays the rights of medical practitioners are not so widely developed as the rights of minor patients. Protection of the rights of medical practitioners is directly subject to implementation of the rights of minor patients. Interaction or legal cooperation of medical practitioners and minor patients has been studied rather little from the scientific perspective. Despite several aspects – introduction of new Internet era in relations of doctors and patients, establishment of judicial practice in the sphere of protection of the rights of patients, the institute of the protection of the rights of medical practitioners in Latvia has not been sufficiently developed yet. Main conditions of interaction of medical practitioners and minor patients are defined both in the Medical Treatment Law and the Law on the Rights of Patients. However, the main feature of these relations is that within such framework, medical practitioners mostly have prohibitions and restrictions, whereas minor patients mostly have their rights stipulated. The aim of the article is to define the characteristics of the rights of medical practitioners in treatment process of minor patients. Descriptive, analytical, systematic and grammatical methods were used in compiling of the article.Mūsdienās ārstniecības personu tiesības nav tik plaši attīstītas kā pacientu tiesības. Īpašs jautājums ir par ārstniecības personu un nepilngadīgo pacientu tiesiskajām attiecībām. Praksē eksistē virkne jautājumu, kas liecina par attiecīgā rakstura problemātiku. Piemēram, aktuāls ir jautājums par ārstniecības personu tiesību raksturojumu gadījumos, kad jāveic nepilngadīgā pacienta vakcinācija. Saskaņā ar Pacientu tiesību likuma 13. panta pirmo daļu, veicot vakcinācijas, lēmumu par vakcinācijas veikšanu vai neveikšanu nepilngadīgam (līdz 14 gadu vecumam) pacientam pieņem šā bērna vecāki. Līdz ar to ārstniecības personu tiesībām ir sekundāra loma attiecībā pret bērna vecāku tiesībām. Taču jāatzīmē – ja bērns pats pēc 14 gadu vecuma atsakās no vakcinācijas, bet ārsts uzskata, ka vakcinācija konkrētajā gadījumā ir pacienta interesēs, tad ārstniecības personai ir tiesības vērsties ar iesniegumu bāriņtiesā. Taču minētais ārstniecības personu tiesību realizācijas mehānisms nav efektīvs no praktiskā viedokļa, jo, iesaistoties papildu institūcijai, pastāv vairāki šķēršļi ātra lēmuma pieņemšanai. Ārstniecības personu tiesības tiek ierobežotas arī jautājumā par pilnvarojuma nepieciešamību. Arī jautājums par ārstniecību gadījumā, ja nepilngadīgu pacientu uz izmeklējumu atved persona, kurai nav sakārtota pilnvarojuma dokumentācija, ir neskaidrs un komplicēts no ārstniecības personu tiesību viedokļa. Piemēram, Pacientu tiesību likumā ārstniecības personām noteikts pienākums sniegt ārstniecības pakalpojumus nepilngadīgām personām, ja tam savu piekrišanu devis likumiskais pārstāvis. Saskaņā ar Civillikuma 177. un 223. pantu bērna likumīgie pārstāvji ir vecāki. Tomēr praksē ir situācijas, kad bērnu uz izmeklējumu atved trešā persona. Tādējādi ārstniecības persona ir lēmuma izvēles priekšā – sniegt vai nesniegt ārstniecības pakalpojumu bērnam, kurš ir ieradies uz izmeklējumu ar personu, kurai nav sniegts pilnvarojums. Šajā gadījumā būtu vērtējami ne tikai riski, kas saistīti ar pakalpojuma nesniegšanu, bet arī ar nepilngadīgo pacientu tiesībām uz veselību. Ārstniecības personu tiesību aizsardzība tiešā veidā ir atkarīga no nepilngadīgo pacientu tiesību attīstības un šo tiesību īstenošanas. Ārstniecības personu un nepilngadīgo pacientu mijiedarbība vai tiesiskā sadarbība no zinātniskā viedokļa ir pētīta diezgan maz. Neskatoties uz vairākiem aspektiem – interneta laikmeta iespēju ieviešanas ārstniecības personu un pacientu attiecībās, jaunas tiesu prakses pacientu tiesību aizsardzības jomā utt., ārstniecības personu tiesību aizsardzība Latvijā joprojām nav pietiekami attīstīta. Galvenie ārstniecības personu un nepilngadīgo pacientu mijiedarbības nosacījumi ir definēti gan Ārstniecības likumā, gan Pacientu likumā, gan citos tiesību aktos. Tomēr ārstniecības personu un nepilngadīgo pacientu tiesiskās attiecības raksturo galvenokārt ārstniecības personu tiesību ierobežojošs faktors attiecībā pret nepilngadīgo pacientu un viņu likumisko pārstāvju tiesībām. Tas rada problēmas savstarpējo attiecību pilnveidošanā. Neskatoties uz ārstniecības personu tiesībām izvēlēties vienu vai otru ārstēšanas metodi, medikamentus utt., tomēr gala lēmumu par nepilngadīgā pacienta ārstniecību lielākoties pieņem vecāki