Reliģiski-filozofiski raksti, 27

Vārdi starpdisciplinaritāte, starpdisciplinārs pētījums jau labu laiku ir kļuvuši par neatņemamu daļu zinātnieku ikdienas un vēl jo vairāk – projektu valodas – lietojumā. Atslēgvārds, modes vārds – lai kā mēs tos nosauktu, tas gandrīz ir kļuvis par obligātu pētījuma nosacījumu, prasot no zinātnieka drosmi un spēju iziet ārpus savas vienas un vienīgās nozares robežām un analizēt izvēlēto tēmu no vairāku zinātnes disciplīnu skatpunkta. Nesen blakus starpdisciplinaritātes jēdzienam zinātnei veltītajos politiskajos dokumentos un arī citos tekstos aizvien biežāk parādās vēl kāds vārds – transdisciplinaritāte. Atšķirībā no pirmās par šī vārda nozīmi viedokļi dalās, un pagaidām tāda līdz galam vienota skaidrojuma nav. Tiesa gan, arī šis jēdziens nav gluži jaunienācējs zinātnisko diskusiju lauciņā: pirmoreiz to publiski pieteica šveiciešu psihologs un filozofs Žans Piažē (Jean Piaget) jau pagājušā gadsimta 70. gados, izmantojot šo jēdzienu, lai aprakstītu integrējošu, daudzlīmeņu pieeju zinātniskajai izpētei. Atšķirība starp daudzdisciplinaritāti, starpdisciplinaritāti un transdisciplinaritāti ir meklējama dažādo disciplīnu mijiedarbības intensitātē: daudzdisciplinaritātes gadījumā katra no disciplīnām piedāvā savu aplūkojamās problēmas risinājumu, taču mijidarbība starp tām ir neliela. Starpdisciplinaritātes gadījumā mijiedarbība sasniedz jaunu integrācijas līmeni, jo disciplīnu robežas jau ir atvērtas un katra no disciplīnām var ietekmēt citu disciplīnu pētījumu rezultātus. Visbeidzot transdisciplinaritātes gadījumā disciplīnu integrācija ir tik intensīva, ka to mijiedarbības rezultātā veidojas kaut kas pilnīgi jauns, būtiski atšķirīgs no tā, kas veidotos vienkāršā daļu apvienojumā. Varētu teikt, ka tas ir tāpat kā veidojot mozaīku – sākumā ir savstarpēji nesaistītas daļas, starp kurām mēs meklējam tādas, kurām ir kopīgas robežas. Saliekot tās kopā, to robežas atveras, taču vēl aizvien tās ir tikai nepabeigts fragments, kuram mēs meklējam nākamos papildinājumus. Tā pamazām veidojas mozaīka, kura atklājas mums kā kaut kas pilnīgi jauns – holistisks veselums, ne vairs atsevišķu, kaut savstarpēji sakārtotu un viena otru papildinošu, daļu summa. Droši vien humanitārajām zinātnēm piederīgie jautās, kas tad te jauns un nebijis? Filozofijas un literatūras, reliģiju un ideju vēsturē šāda transdisciplinaritāte šķiet pašsaprotama, jo šo jomu izpētes laukā vienmēr ir notikusi intensīva dažādu humanitāro, sociālo un reizi pa reizei arī tā saukto eksakto zinātņu mijiedarbība. Lai izprastu, piemēram, kādas reliģiskas idejas attīstību, nepietiek vien ar zināšanām teoloģijā un reliģiju vēsturē. Ir svarīgi izprast arī tās tapšanas vēsturiskos, sociāli politiskos un institucionālos apstākļus. Ir svarīgs kopīgais diskurss, kurā šī ideja uzplaukusi, tās radītāju un tālāknesēju motivācijas, dzīves situācijas, kurās viņiem šī ideja radusies vai kurās viņi to pieņēmuši kā savu. Bieži izrādās svarīgi zināt pat viņu rakstura īpatnības vai slimību vēsturi un šo uzskaitījumu varētu turpināt. Mūsdienās humanitāro zinātņu mijiedarbība ar citām zinātņu nozarēm ir tik intensīva, ka aizvien biežāk izskan bažas par vienas vai otras humanitārās nozares identitātes krīzi un ontoloģisko statusu. Patiešām, iespējams, daudzkārt vieglāk būtu atbildēt uz jautājumu, kas ir astronomija, nekā uz jautājumu, kas tad īsti ir filozofija vai literatūras zinātne. Kā raksta rumāņu pētniece Karmena Dutu, starp- un trans- disciplinaritāte humanitārajās zinātnēs pastāv jau sen, taču patlaban to sarežģītības dēļ tās kļūst aizvien problemātiskākas, jo pētījumu gaitā tās var būt gan dabiska nepieciešamība, gan spriedzes un konfliktu avots. Tomēr vienlaikus viņa uzsver, ka šis dažādo zinātņu dialogs “veicina arī konceptuālo ietvaru un metožu attīstību, kas atšķirīgo var pārvērst daudz auglīgākā refleksijā par jaunu zināšanu radīšanu un attīstību”. Atšķirībā no mozaīkas, kuras iznākumu iespējams paredzēt jau tās salikšanas laikā, starpdisciplinārais un vēl jo vairāk transdisciplinārais pētījums ir eksperiments, kura iznākums ne vienmēr ir iepriekš paredzams, taču tādēļ vien no tā nav jāatsakās, jo tas var izrādīties aizraujošs un pārsteigt ar negaidīti interesantu rezultātu. Līdzīgs eksperiments bija 1925. gadā uzsāktā Reliģiski-filozofisku rakstu sērija, kurā savstarpējā dialogā satikās filozofija un reliģiju zinātne. Dažādo zinātņu jomu satikšanās eksperimenti ir arī nu jau Reliģiski-filozofisku rakstu XXVII krājumā publicētie teksti, kurus tagad nododam lasītāju vērtējumam