Rīgas kolēģu vēstules Paulam Stradiņam uz ASV un Lielbritāniju 1925. gadā: H. Budulis, J. Alksnis, P. Mucenieks, E. Paukulis (no P. Stradiņa personiskā arhīva)

1925. gadā Pauls Stradiņš un Jēkabs Prīmanis konkursa kārtībā ieguva Rokfellera stipendiju, lai varētu papildināties zinātnē un gatavoties tālākai akadēmiskai karjerai dzimtenē – Latvijas Universitātē. Abi viņi bija pirmie Rokfellera stipendiāti no Latvijas ne tikai medicīnā, bet zinātnē vispār, un ar to sākās Latvijas un ASV zinātniskā sadarbība (oficiāli diplomātiski sakari starp abām valstīm tikai nule bija nodibināti). Šo stipendiju piešķiršanu veicināja ASV padomnieki tieši medicīnas jomā, kas palīdzēja Latvijai humānajā jomā un militārmedicīnā (vēstulēs minētie pulkvedis Hjūms un Reins). No 1925. gada janvāra P. Stradiņš papildinājās brāļu Mejo ķirurģiskajā klīnikā, kas tolaik skaitījās labākā pasaulē. Taču 1925. gada otrajā pusē viņš bija spiests pārcelties uz Londonu, daļēji ģimenes apstākļu dēļ, jo dzīvesbiedre Ņina Stradiņa kategoriski atsacījās dzīvot pie vīramātes un vīramāsām, piedraudot pat atgriezties Petrogradā (par to saglabājusies dramatiska, vēl nepublicēta sarakste, ko Ņ. Stradiņa nodeva man pirms aiziešanas mūžībā). Tādēļ atlikusī komandējuma daļa pavadīta Londonas ķirurģiskajās klīnikās un laboratorijās, kas nebija ne tuvu tik labi nostādītas, taču ļāva gūt ieskatu britu medicīnā un vēlāk ļoti tuvināja P. Stradiņu angļu kultūrai (viņš piedalījās prof. N. Maltas vadītās britu organizācijas "All Peoples Association" (APA) Latvijas nodaļas izveidošanā un šīs organizācijas prezidenta sera Evelīna Vrenča (Wrench) sagaidīšanā un pieņemšanā Rīgā 1933. gadā)